Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centrā vēlas ārstēt Latvijas pacientus

Siguldas piemērs nereti tiek daudzināts, kad kāds amatvīrs grib palepoties ar to, ka Latvijā veiksmīgi attīstās medicīnas tūrisms. Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centra mediķi par savu misiju tomēr uzskata pirmām kārtām mūsu pašu valsts pacientu ārstēšanu.

«Ārzemniekiem mūsu izmaksas šķiet salīdzinoši zemas, piemēram, Somijā tās ir divas reizes, bet Vācijā divas līdz trīs reizes lielākas. Skumjākais ir tas, ka Latvijas iedzīvotājiem bieži vien šī audzēju ārstēšana nav pieejama,» atzīst centra vadītājs Māris Skromanis. «Esam saņēmuši pozitīvu atzinumu no Nacionālā veselības dienesta par mūsu metodes iekļaušanu valsts apmaksāto metožu klāstā, bet lēmums, kuru gaidām jau kopš maija, ir aizķēries kaut kur ministrijas gaiteņos.»

Kibernazis ir saņēmis programmatūras atjauninājumu

KIBERNAZIS jeb Cyberknife M6 nesen saņēmis programmas atjauninājumu, kas nozīmē, ka ārstēšana notiek vismūsdienīgākajā līmenī / Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

Radioķirurģija un kibernazis

Radioķirurģija patiesībā nav nekāda ķirurģija, bet staru terapijas metode, kas ar iekārtu CyberKnife M6 ļauj ļoti precīzi pievadīt lielu starojuma devu audzēja audiem un apturēt tā augšanu, nebojājot līdzās esošos veselos audus. Likumsakarīgi rodas jautājums: vai šādai iekārtai nevajadzēja atrasties kādā no lielajām galvaspilsētas klīnikām? «Sākotnēji tā bija iecerēts,» atklāj M. Skromanis. «2014. gadā tika meklēta iespēja to izvietot Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, taču neizdevās vienoties par iekārtas lietošanas nosacījumiem. Projekts saņēma arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, un bija svarīgi šo iespēju izmantot, tāpēc nācās meklēt citu risinājumu. Siguldas novada dome izrādījās tālredzīgāka par Rīgas kungiem, tā izskatīja jautājumu divu nedēļu laikā un saprata, ka šī iekārta vajadzīga ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas iedzīvotājiem, un tagad jau mēs redzam, ka arī daudz plašākam reģionam. Tālākais pacients ir bijis pat no Brazīlijas.»

Pacientu atlase

Mēnesī centra darbinieki saņem 300-400 tālruņa zvanu un 100-150 pieprasījumu. No tiem uz konsultāciju tiek aicināti vidēji 30 pacienti, bet ārstēti tiek vidēji desmit. «Esam ļoti rūpīgi strādājuši pie pacientu atlases, jo tikai tādā veidā ir iespējams iegūt kvalitatīvus rezultātus. Ja mūsu ārsti redz, ka ārstēšana ar Cyberknife M6 konkrētajam pacientam nebūtu efektīvākais risinājums, tad viņi nepiedāvā,» stāsta centra vadītājs. «Mums cilvēkam ir jāizskaidro visas metodes, kas viņa ārstēšanai iespējamas gan mūsu, gan valsts slimnīcu piedāvājumā, lai pacients varētu izdarīt apzinātu izvēli. Valsts slimnīcās cilvēkam pasaka: vēzis, otrdien – operācija. Neizstāsta, kas tā par operāciju, kāpēc tieši tāda, kādas būs sekas, kā pēc tam dzīvot, vai rehabilitācija tiks apmaksāta, vai būs jālieto kādi medikamenti, jo skaidrošanai jau nav laika. Savukārt mēs konsultācijai atvēlam stundu, un visi mūsu darbinieki ir gatavi vienmēr atbildēt uz pacientu jautājumiem. Runāt ar pacientu ir ļoti svarīgi. Ja cilvēks saprot, kas un kādēļ tiek darīts viņa ārstēšanai, tad arī līdzestība būtiski pieaug. Pēdējais laiks atgriezties pie 60. gadu pieejas, ka ārsts vispirms ārstē cilvēku un tikai tad slimību. Par procedūras norisi izsmeļoša informācija atrodama arī mūsu mājaslapā www.cyberknife-sigulda.com

Palīdz arī Siguldas gaisotne

«Mēs esam pieraduši, ka onkoloģiskās slimības ārstē ar nopietnām sejām, drūmos gaiteņos vai arī modernās augstceltnēs ar stikla fasādēm, ar tehnoloģijām. Ārstē prostatu, galvu, smadzenes, nieres, plaušas, aknas vai citas ķermeņa daļas, bet aizmirst cilvēku,» spriež M. Skromanis. «Cilvēkam ir svarīgi arī just, ka viņš ir vajadzīgs, saprasts, ka šī nav dzīvē pēdējā pietura. Ir daudzi cilvēki, kuriem audzējs ir salīdzinoši agrīnā stadijā. Piemēram, vīrieti, kuram ir primārs priekšdziedzera vēzis ar zemu vai vidēju risku – neliels veidojums pašā prostatā, ar šo metodi var izārstēt tā, ka pēc tam piecu gadu laikā iespēja, ka slimība turpināsies, ir mazāka par diviem procentiem un dzīves kvalitāte netiek ietekmēta. Tas nozīmē, ka vīrietis, ja vien līdzekļi atļauj, atbrauc atvaļinājumā uz Siguldu un atrisina šo problēmu. Līdzīgi ir ar labdabīgiem audzējiem galvā, piemēram, ja ir parādījusies neliela neirinoma – audzējs, kas aug uz dzirdes nerva, varam to ļoti precīzi apstarot, augšana apstājas, un divu gadu laikā audzējs sarūk, simptomi pazūd. Ārstēšana notiek ļoti komfortabli, bez dzīves kvalitātes krituma un ierastā ritma pārtraukšanas. Nav vajadzīga anestēzija, rehabilitācija, nekādas īpašas manipulācijas; ir pacienti, kuriem nav nekādu sūdzību, daļai kādu brīdi jālieto medikamenti.

Ļoti būtiski ir tas, ka esam Gaujas nacionālā parka sirdī. Par mums ir ļoti liela interese no Skandināvijas, no dāņu un norvēģu pacientiem. Viņiem ir tāds jēdziens hjugge – labsajūta, omulība. Mēs ārstējam šajā hjugge stilā. Reti kurā klīnikā pacienti var justies tā kā pie mums, un Sigulda ar savu īpašo atmosfēru šo sajūtu tikai pastiprina.»

Netaisnība, kas sarūgtina

No pagājušajā gadā ārstētajiem Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centra 117 pacientiem 60 ir no Latvijas. Nav īsti korekti, ka šiem cilvēkiem par ārstēšanos nācies maksāt, kamēr RAKUS stacionārā Latvijas Onkoloģijas centrs ar iekārtu, kura veic zināmā mērā līdzīgu ārstēšanu, ir ārstēti tikai 40 pacienti par valsts budžeta naudu, uzskata centra vadītājs. Reizēm sabiedrības attieksme ir nepelnīti pārmetoša – jūs jau esat privāts kantoris, kas tikai grib pelnīt, ārzemniekus ārstējot. «No ārstēšanas viedokļa mēs esam Siguldas slimnīcas nodaļa – tāda pati kā citas, mums ir tieši tādas pašas prasības kā universitātes slimnīcām. Pašvaldību slimnīcām, kāda ir Siguldas slimnīca, lielākoties nav naudas tādu ļoti dārgu tehnoloģiju iegādei, tāpēc iekārtas tiek vai nu iepirktas partnerībā, vai nomātas. Arī ar kibernazi ir tāpat – mūsu akcionāri atrada līdzekļus investīcijām šādas iekārtas iegādei, ieguva ES fondu līdzfinansējumu, uzbūvēja šo ēku un uzstādīja iekārtu. Ārstēšanu simtprocentīgi nodrošina Siguldas slimnīca. Ar mūsu metodi var ārstēt arī bērnus, bet mums joprojām nav valsts finansējuma. Pat ja mūsu metode varētu būt precīzāka, labāka, drošāka, vecākiem nākas par to maksāt, un tas nav ne korekti, ne ētiski, jo par to būtu jāmaksā valstij,» norāda M. Skromanis. «Ir gadījumi, kad tiek vākti ziedojumi pacienta ārstēšanai Vācijā, kur parasti šīs izmaksas ir vairākas reizes augstākas nekā pie mums. Bet, ja mēs šo pacientu ārstētu pie sevis, tad viņš šo naudu nesaņemtu. Pat ja ir skaidrs, ka mūsu metode būtu daudz labāka nekā klasiskā staru terapija, nav iespējas pārlikt finansējumu no valsts sektora, līdz ar to mūsu pacienti – tādi paši nodokļu maksātāji kā tie, kuri ārstējas valsts slimnīcās – tiek nostādīti nevienlīdzīga situācijā.»

Tuvojas Movembris

Katru gadu novembrī notiek dažādas akcijas, lai rosinātu vīriešus apmeklēt urologu un vismaz veikt asinsanalīzi prostatas specifiskā antigēna (PSA) noteikšanai. «Mēs, šajā jomā strādājošie, zinām, ka ir vērts to pirmoreiz veikt jau 40 gadu vecumā,» stāsta M. Skromanis. «Ja PSA līmenis ir augstāks par 4, jāiet pie urologa, lai noskaidrotu, kāds tam cēlonis. Ir pacienti, kuri saka: PSA bija 12, neviens ārsts neko īsti neizskaidroja, dzīvoju tālāk, sāka sāpēt mugura – veicu analīzi vēlreiz, izrādījās, ka PSA ir 600. Tas nozīmē, ka visur jau ir metastāzes un ārstēšana būs smaga. Jādod hormonu terapija, ķīmijterapija, pēc tam staru terapija. Ja šos pacientus laikus atrod un pārliecina, ka jāārstējas, un viņi nevar atļauties maksas medicīnu, tad tiek ārstēti tāpat kā pirms 10 vai 15 gadiem. Sākumā veic biopsiju, un, ja izmaiņu nav, seko aktīvā novērošana, kuras laikā neko nedara, biopsiju atkārto pēc ārsta norādījumiem. Ja audzējs ir agresīvs, to iesaka operatīvi izņemt. Patiesībā precīzu riska pakāpi nevar zināt, jo ne jau vienmēr biopsijas adata trāpa audzēja mezglā. Normāls vīrietis, kurš ir pieradis būt noteicējs par savu dzīvi, nebūs ar mieru gaidīt un vērot gadu vai divus, jo kāda var būt psiholoģiskā sajūta, zinot, ka tev ir vēzis, un neko nedarot, lai ārstētos. Vīrietis nolemj, ka ir kaut kas jādara, un ārsts piedāvā operāciju. Tas nozīmē, ka būs potences traucējumi, lielākajai daļai arī urīna nesaturēšana. Izteikta nesaturēšana visbiežāk gada laikā beidzas, bet nelielas noplūdes tomēr paliek, tāpēc jāvalkā autiņbikses vai ieliktņi. Tas viss rada lielu triecienu pašvērtējumam. Bet šo pašu problēmu var risināt, izmantojot robotizētu radioķirurģiju. Ar izmeklējuma PET/CT ar ⁶⁸Ga-PSMA palīdzību mēs varam ieraudzīt, kur tieši atrodas audzējs, to vietu precīzi apstarot un pēc piecām ārstēšanas frakcijām iegūt 98% rezultātu un pārliecību, ka piecu gadu laikā par prostatas vēzi šim vīrietim vairs nebūs jādomā. Blaknes pirmo mēnesi ir dedzināšana urinācijas laikā un mazāk nekā 5% nedaudz mīkstāka vēdera izeja, vienā procentā gadījumu ir izteiktākas blaknes, piemēram, cistīts – urīnizvadceļu iekaisums. Tā ir paradoksāla situācija, ka robotizētā radioķirurģija – metode, kuru šobrīd atzīst par saudzīgāko, dzīves kvalitāti vismazāk ietekmējošo, nav pieejama tāpēc, ka par to jāmaksā pacientiem pašiem, kaut arī Nacionālais veselības dienests ir apstiprinājis, ka tā ir izmaksu efektīva un droša.

Publikācija www.nra.lv

  • Dalīties

2018 - © Consilium Veritas