Esmu beidzot atradis ārstus, ar kuriem var runāt

Pieredzes stāsts – Valdis, 72 gadi

Viss sākās ar muguras sāpēm tālajā 2006. gadā. Sākotnēji gan to saistīju ar stresu un darba vidi uzņēmumā, kur biju vadošā amatā. Tomēr vērsos pie savas ģimenes ārstes, kura mani nosūtīja uz analīzēm, tai skaitā uz prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzēm. Saņēmu rezultātus – PSA bija 200 vienību (norma – līdz 4 vienībām). Ģimenes ārste mani nosūtīja tālāk uz konsultāciju pie urologa. Saņemtās konsultācijas nesniedza sapratni par to, cik tas varētu būt nopietni, ar ko varētu būt saistīts šis paaugstinātais PSA līmenis vai kādas tam varētu būt sekas. Es tajā brīdī jutos labi, atmetu ar roku un neko nedarīju. Līdz šim es pie ārstiem biju reti gājis, vienīgi, kā es smejos, kad pie skrodera jeb ķirurga kaut ko sašūt nepieciešams.

2010. gadā jau parādījās pirmās nopietnās sūdzības – labierīcību apmeklējums sagādāja problēmas, nevarēju pačurāt. Arī PSA analīzes jau uzrādīja citu skaitli – 600 vienību, kas 250 reižu pārsniedza normu. Ģimenes ārste nosūtīja mani pie cita urologa uz Kuldīgu. Ārsts veica ultrasonogrāfiju un paņēma biopsiju. Tika atklāts ļaundabīgs prostatas audzējs jau trešajā stadijā! Dzīvots ir, un daudz kas ir piedzīvots, bet šādu pavērsienu nebiju gaidījis. Urologam izvērtējot manu situāciju, operācija nesekoja, jo audzējs bija izplatījies ārpus prostatas. Bija jāveic scintigrāfija, lai noskaidrotu, vai vēzis nav jau iesējies kaulos. Meklēju glābiņu Rīgas slimnīcā. Man veica scintigrāfiju, un atkal rezultāti nebija pietiekami skaidri – kaut ko uzrādīja divās vietās, bet teica, ka neesot nekas bīstams. Tā es arī nesapratu, kas tur bija vai nebija. Man noteica hormonterapiju, un trīs mē-nešu laikā PSA nokritās no 600 vienībām uz 25.

Turpināju hormonterapiju, bet diemžēl 2013. ga-da februārī PSA rādītājs atkal sāka augt. Vērsos pie sava urologa. Man tika noteikta staru terapija. Divus mēnešus es braukāju ar autobusu no rīta uz Rīgu un tad atpakaļ uz Ventspili. Tas bija patiešām grūts posms. Starošana pēc plāna bija 37 reizes – tas ir maksimālais, ko varēja pēc pieļaujamajām normām. Man staroja prostatu, sēklas pūslīšus un iegurņa limfmezglus. Pēc starošanas man bija traucēta limfas attece, kad staigāju, pampa kājas. Tā tas ir vēl līdz šim brīdim. Bija arī citas terapijas blaknes – caureja, vemšana.

Pēc starošanas audzēja apmēri un PSA līmenis samazinājās. Turpināju hormonterapiju, bet no intensīvās ārstēšanas man viena niere samazinājās no 11 cm uz 9 cm. Un diemžēl atkal sāka augt PSA rādītāji. No hormonterapijas zālēm, ko lietoju, vairs nebija nekādas jēgas, tās nedarbojās. Bija arī blaknes – tabletes lietojot, nāk karstumviļņi, sviedri pilnīgi līst, šausmīgs nespēks. Tā ir elle, kurā tu dzīvo, un es jau tur dzīvoju kādu laiku.

Sāku meklēt, ko darīt, prasīju ārstiem, ko viņi man ieteiktu. Pēc savas iniciatīvas veicu PET/CT izmeklējumu ar holīnu – kaut kas tur iezīmējās, bet ne tik precīzi. Kad vēlāk

RSU Nukleārās medicīnas klīnikā parādījās jauns un precīzāks prostatas vēža izmeklējums – PSMA PET/CT –, nolēmu to veikt par saviem līdzekļiem. Tas ļāva konstatēt, ka audzēja metastāzes jau bija uzņēmušas apgriezienus – izplatījušās divās ribās (7,5 cm un 3,5 cm lielumā), kā arī mugurkaulā un iegurņa limfmezglos.

Par savu naudu sāku lietot jaunākas paaudzes efektīvāku hormonterapiju (Zytiga), ko valsts tobrīd neapmaksāja. PSA kāpums beidzot tika piebremzēts, turējās ap 16 vienībām.

Pusgadu zālēm tērēju 4500 eiro mēnesī, kad nauda beidzās, es vairs nezināju, kur sprukt. Man paveicās, ka jauno hormonterapiju tomēr sāka apmaksāt valsts.

Meklējot informāciju par jaunākajām ārstēšanas metodēm, uzzināju, ka Siguldā ir kibernazis un tur strādā arī man jau pazīstamais dr. Māris Mežeckis, kurš atmiņā bija palicis ar labestīgu attieksmi, kad 2013. gadā konsultējos par staru terapijas iespējām Liepājas slimnīcā, lai gan toreiz nolēmu braukt uz starošanu Rīgā, kur nesen bija uzstādīta jaunāka staru terapijas iekārta.

2017. gada nogalē nosūtīju savus datus Siguldas Radioķirurģijas centram, lai noskaidrotu par kibernaža izmantošanas iespējām manā gadījumā. Centra speciālistu komanda bija pretimnākoša, izskatīja manu gadījumu un aicināja uz konsultāciju. Vispirms satikos ar Lindu Jurginausku, kura ir onkoloģe-ķīmijterapeite un strādā arī Paula Stradiņa slimnīcā. Iepazīstoties ar manu stāstu, viņa teica, ka neceļas rokas uzsākt ķīmijterapiju. Tā no ķīmijterapijas es izspruku.

Decembra sākumā uz Siguldas Radioķirurģijas centru braucu trīs dienas, mani staroja pa mili-metra desmitdaļām, mērķējot uz metastāzēm ribās, mugurkaulā un limfmezglos.

Pēcpusdienā sēdos pie stūres un braucu uz mājām. Blakņu nebija – ne caurejas, ne vemšanas, jutos labi.

PSA rādītājs šāgada janvārī pēc kibernaža bija 5 vienības, pēc 3 mēnešiem 1,37 vienības, bet tagad tas nokrities līdz pat 0,5 vienībām. Ja norma ir 4, tātad tas ir labs rezultāts. Tomēr slimība ir pamatīgi mani noplosījusi. Hormonterapiju joprojām lietoju. Medicīnā ir atklāts daudz kas interesants, bet nevienam nenovēlu to izbaudīt uz savas ādas. Pagaidām esmu dzīvs, bet visi brīnās, ka tik daudz esmu izturējis. Es jau smejos, ka vecāki nav žēlojuši materiālu, kārtīgu puiku uztaisījuši, imūnā sistēma ir spēcīga. Mēnesi pēc kibernaža negāju pirtī, bet pēc tam atsāku pērties, un jūtos labi.

Ar ārstiem runājām, ka atkārtotu PET/CT izmeklējumu veiksim rudens pusē, skatīsimies, kas notiek.

Kā saka manā pusē, es ir beidzot atradis ārstus, ar kuriem var runāt, – urologs dr. Guntis Smiltāns Kuldīgā un staru terapeits Mežeckis ar visu savu komandu Siguldā. Patiešām jāsaka – brīnišķīgi cilvēki, tāda attieksme, laipni, visu paskaidro, tas mani ļoti patīkami pārsteidza. Man bija jābrīnās par tādu attieksmi. Arī tagad joprojām dr. Mežeckis interesējas par manu veselības stāvokli.

Paskatoties atpakaļ, ir, par ko padomāt. Veselības ministrija plaši medijos stāstīja par zaļo koridoru onkoloģijas pacientiem. Bet kas ir tā koridora galā? Tukšums. Sākotnēji man bija noteikta nepareiza diagnoze, ilgstoši tiku nepareizi ārstēts. Laikam manā gadījumā var teikt to teicienu, ka slīcēju glābšana ir pašu rokās, jo tomēr pašam ir jāmeklē iespējas ārstēties, neviens tev acīmredzot nelīdzēs. Vispirms vajadzēja kārtīgi izmeklēt, kas un kā, un salikt visu pa plauktiņiem. Vajadzēja jau sākumā doties uz RSU Nukleārās medicīnas klīniku veikt PET/CT izmeklējumu un tad tālāk uz Siguldas kibernazi, kas ļautu ietaupīt ne tikai naudu, bet arī veselību un laiku.

Pierakstīts no pacienta stāstītā. Pacienta vārds ir mainīts.

 

Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centra radiologs – terapeits Māris Mežeckis:

«Valdis ar savu slimību cīnās laikā, kad Latvijā ir kļuvušas pieejamas vairākas modernas tehnoloģi-jas un jaunas ārstēšanas iespējas: diagnostikā – pozitronu emisijas tomogrāfija, staru terapijā – robotizētā radioķirurģija un sistēmiskajā terapijā – 2. līnijas hormonterapija un ķīmijterapija. Diemžēl valsts no nosauktajām metodēm ir sākusi apmaksāt tikai pēdējo, tādēļ pārējās jaunās tehnoloģijas ir pieejamas tikai tādiem pacientiem kā Valdis – kas spējuši veikt uzkrājumus un/vai saņemt finansiālu atbalstu no tuviniekiem. Valda gadījums ir piemērs, kā jaunās tehnoloģijas var paildzināt pacienta dzīvi.

Ir prieks strādāt, ja redzu, ka robotizētā radioķirurģija palīdz un nerada nepatīkamas blaknes, pacients ir līdzestīgs un gatavs veikt nepieciešamos izmeklējumus, un tuvinieki viņu atbalsta.»

 

Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centra onkoloģe- ķīmijterapeite Linda Jurginauska:

«Valda kungs manā redzeslokā nonāca 2017. gada nogalē. Kaut gan regulāri tika apmeklēti dažādi ārsti, pacientam nebija skaidra sava diagnoze, slimības izplatība, kaulu metastāžu esamība. Pacients pats par saviem līdzekļiem bija iegādājies urologa izrakstītas hormonterapijas zāles. Principā rīcība/taktika pareiza – jāturpina 2. līnijas hormonterapija, taču, lietojot nopietnu medikamentu ar nopietnām blaknēm, nepieciešama arī atbilstoša uzraudzība. Tās iztrūka… Šādiem pacientiem būtu jāatrodas arī onkologa – ķīmijterapeita uzraudzībā, lai nenokavētu pareizo/īsto brīdi lietoto zāļu maiņai, ja nepieciešams.»

Siguldas slimnīcas Stereotaktiskās radioķirurģijas centrs Sigulda, izmantojot unikālo augstas precizitātes īpaši radioķirurģijai piemēroto iekārtu CyberKnife M6, palīdz cīņā ar vēzi, labdabīgiem audzējiem un citām slimībām. Metode ir īpaši piemērota arī tādu audzēju ārstēšanai, kas atrodas grūti pieejamās vietās, piemēram, galvas un muguras smadzenēs, kustīgajos orgānos un citur. Tehnoloģijas precizitāte ļauj ārstēt audzējus, kas iepriekš tika uzskatīti par neoperējamiem to novietojuma vai citu īpašību dēļ.

CyberKnife metodes priekšrocības:

  • droša, precīza un efektīva metode nelielu audzēja mezglu iznīcināšanai, izmantojot jonizējošu starojumu;
  • pielietojama bez ķirurģiskas iejaukšanās, bez sāpēm, bez asins zuduma, bez pēcoperācijas rehabilitācijas;
  • konstatē 80–98% lokālā audzēja mezgla kontroli, pierādīti klīniskie rezultāti;
  • labāks blakņu profils, retāks hospitalizāciju skaits un ilgums, salīdzinot ar ķirurģisku ārstēšanu vai klasisko staru terapiju;
  • primāru audzēju gadījumā metode realizējama ambulatori – dienas stacionārā.

Kur var pieteikties uz konsultāciju par radioķirurģiju ar CyberKnife?

  • Konsultācijai klātienē var pieteikties, zvanot pa tālruni 20270077, Siguldā (Siguldas slimnīcā) katru dienu darba laikā.
  • Iespējams arī nosūtīt bezmaksas ārstēšanas pieprasījumu situācijas izvērtēšanai elektroniski mūsu mājaslapā www.cyberknife-sigulda.com.

 

  • Dalīties

2018 - © Consilium Veritas